Sklandrauši

Neraudzētas rudzu mīklas rauši cepti vēl krietni pirms latvieši iepazina kartupeļus. Bet līdz ar burkānu un kartupeļu iepazīšanu, rudzu rausis ieguva sev raksturīgo garšu, izskatu un nosaukumu. Sklandrauši tradicionāli tika cepti ugunskurā, rudzu rauša malas uzlokot, lai gardais pildījums neizkristu un nepagaistu karstajās ugunskura oglēs.

Svētu rītu raušus cepu,

Dieva dziesmu dziedama;

Dancodama krāsnē šāvu,

Ne no lizes nenokrita. (LTDZ)

Sklandrauša apaļā forma un burkāna oranžā krāsa nepārprotami atgādina sauli. To pašu sauli, kuras dēļ latvieši svin visus svētkus – pusgadu, sauli gaidot, otru pusi – pavadot. Tādēļ sklandrausis ir tāds godu rausis, kuru parasti cepa uz rudens un ziemas laika svētkiem, kad apcirkņos bija gan rudzi miltiem, gan pagrabā saknes pildījumam.

Šī nebūs precīza recepte, drīzāk stāsts par sklandraušu cepšanu.

Agrs svētas dienas rīts, kad māja izslaucīta, izmēžot visus gružus un tiem klāt pieķērušos dvēseles melnumus, kadiķis izkvēpināts un vaska sveces liesma lēni līgojas austošās saules gaismā. Saule, mēs tevi cepsim – tavu spēku un gaismu mēs iecepsim raušos un ēdīsim. Saule ir visur. Tā ir stāvējusi klāt rudziem, tiem līgojoties karstā dienvidvēja tveicē, un pat kartupeļi un burkāni ir sauli caur lakstiem sevī iesūkuši.

Uz plīts vārās Latvijas melzemē auguši kartupeļi un burkāni. Bez sāls. Noput milti un bļodā iebirst viens puskilograms rudzi – jo rupjāk malti, jo labāki. Kādi 200 ml tīra, dzidra ūdens un 50 g lauku sviesta istabas temperatūrā. Stiprām rokām mīcot, dziedot un sauli svētījot, mīkla tiek samīcīta biezā, labi veltnējamā masā. Milti vēlreiz paput uz galda un apbirst ap mīklas rulli. Mīkla tiek izrullēta 3 mm plāna un ar kāda trauciņa palīdzību izspiesti aplīši, kurus kārto uz cepamās plāts, veikli uzlokot rauša malas – lai kārtīgs žogs notur oranžo burkānu sauli iekš rauša.

Kūpošie kartupeļi tiek sastampāti biezenī ar sviestiņu un šķipsniņu sāls. Burkāni samīcīti ar karoti vijiga medus. Arī skābais krējums sajaukts ar medu. Uz galda trauciņā ķimeņu sēklas.

Katrā žograusī iegulst piciņa kartupeļu biezeņa, izlīdzināta un pārklāta ar nedaudz šķidro burkānu masu. Te nu jāskatās, kā katram labāk garšo – vai likt burkānus un kartupeļus vienādā daudzumā vai kartupeļus mazāk un burkānus vairāk. Kad šis darbs padarīts, tad nu “dancodama krāsnī šāvu” – raušus cep 220 grādus karstā krāsnī kādas 15 – 20 minūtes. Kad mīkla gandrīz sausa, tos jārauš laukā un jāuzlej katram rausim kāda laba karote skābais krējums, kurš iepriekš sajaukts ar medu, un pa virsu jāpakaisa ķimenes. Tad krāsnī iekšā uz vēl 5 – 10 minūtēm, līdz mīkla sausa un augšpuse nedaudz apbrūnējusi.

Sētā ierejas suns, dzirdama manāma kņada – vai nu tautas jau ciemos sabraukušas? Rauši gatavi, alus muciņa uz galda goda vietā. Svinēsim svētkus un garšīgi ēdīsim.