Āboli - Linda Vilmansone
Āboli.
Teksts: Ralfs Dravnieks
Foto: Gatis Gierts (Picture Agency)
Reiz, caurbraucot Poliju, redzēju teju nebeidzamu ābeļdārzu šosejas malā. Toreiz nodomāju – pie mums gan nekā tāda nav. Vēlāk, viesojoties zemnieku saimniecībā “Lejasdanči”, redzēto Polijā atcerējos. Durbes novada saimniecībā ābeļu un bumbieru augļu dārzs nav mazāks par Polijā redzēto. Vienīgā atšķirība – tas neatrodas šosejas malā.
Sētā mūs sagaida divi suņi un dusmīga zoss. Šī ir pirmā reize, kad piesardzības dēļ, nekāpjam laukā no mašīnas – nevis suņu, bet gan zostēviņa dēļ, kurš, garo kaklu šūpojot, piepeld pie automašīnas sliekšņa un, pabāzis knābi augšup, iešņācas kā eksotiska čūska.
“Labāk piezvani, nevar zināt, ko tas tēviņš savā galvā iedomājies,” veroties pa automašīnas logu, nosaka fotogrāfs.
“Labdien, vai Rihards?”
“Ak, tie esat jūs. Jūs stāvat sētā, ja? Es jūs redzu. Tūliņ,” saimnieks atbildēja.
Pēc mirkļa saimnieks iznāca sētā, un zostēviņš, spārnus izpletis, planēdams ieskrēja šķūnī. Mēs beidzot izkāpām un sarokojāmies.
“Kas tam tēviņam lēcies?” es jautāju.
“Nav ne jausmas. Tāds viņš ir. Bet baidīties gan no viņa nevajag. Vēl nevienam neko sliktu nav nodarījis,” saimnieks paskaidroja un piebilda, “nāciet, es jums izrādīšu augļudārzu.”
“Vai Jūsu kundze arī mājās?”
“Nē, Dagmāra ir aizbraukusi andelē uz Pētertirgu. Viņa būs pēcpusdienā.”
Aiz mājas veda zemes ceļš, kas stiepās lejup no lēzena kalna un iegriezās pa kreisi. Ceļu ēnoja koku puskailie zari un krūmi. Mēs nogriezāmies pa kreisi un nonācām ābeļdārzā. Zāle vietām bija gara. Bet tur, kur tās nebija, varēja redzēt zemē sakritušos ābolus. Rihards pieliecās, pacēla dažus sārtus ābolus un, nobraucis pret vesti, iedeva tos Lindai.
“Nogaršojiet arī jūs,” saimnieks aicināja.
Mēs pacēlām pa ābolam, notraucām pielipušo rudens zāli un iecirtām zobus pēc zemes smaržojošajā auglī.
No bērnības atceros bumbieri, kas auga vecāsmātes piemājas dārzā, līdzās puķēm un ķiršu kokiem. Tās augļi ienācās vēlā rudenī un vēl ilgi saglabājās bezgaršīgi un cieti. Vecāmāte teica, ka tie ir vēlie bumbieri, bet nepacietīgam bērnam šāds jēdziens izklausījās kā mūžība.
Mana otra atmiņa par bumbieriem ir šāda: nepieskatītajā kaimiņu dārzā dzeltenzaļi augļi guļ garajā zālē, koka pakājē. Tie ir mīksti un sulīgi. Dažus ir sagrauzušas lapsenes vai, krītot no koka, sadūruši zari, bet steigā nav laika iedziļināties šādos sīkumos. Augļi nav lieli. Tie pazūd saujā, un apēst tos var daudz. Vienā bikšu kabatā var iestumt kādus desmit, tikai nevajag pārcensties, jo stīvās kabatas apgrūtinās skriešanu gadījumā, ja sanāk bēgt.
Rihards Kokins pazīst katru bumbieri savā dārzā. Desmit hektāros “Lejasdančos” aug teju piecdesmit bumbieru šķirņu.
Gar ābeļdārzu stiepjas grāvis, tas ierīkots, lai pasargātu dārzu no garnadžiem, kas rudeņos paslepus braukuši piesavināties Kokinu ģimenes ražu. Mēs izvēlamies ābeli grāvmalas tuvumā. Tā ir kupla, pilna sārtiem un strīpotiem āboliem.
“Lejasdanču” pagalmā viss rit bez izmaiņām, zostēviņš joprojām naidīgi maršē ap automašīnu, bet, mums tuvojoties, atkāpjas drošā attālumā.
Rihards no šķūņa izstūma alumīnija ratus, kuros sakrāvām fototehniku un devāmies atpakaļ dārzā.
“Lindu!” fotogrāfs uzsauca un atstūma cepuri no nosvīdušās pieres.
“Jā!” viņa priecīgi atsaucās un iekodās ābolā.
“Kā būtu, ja tu uzkāptu kokā?”
“Šajā te? Es varu mēģināt,” un, sakodusi ābolu zobos, viņa ieķērās ar rokām zaros un pievilkās, pazūdot zaru pudurī.
Linda, šķiet, apēda vismaz duci ar strīpotajiem, līdz foto sesija bija galā.
Kad beidzām bildēšanu un atgriezāmies sētā, mūs sagaidīja Riharda sieva Dagmāra. Viņa aicināja ieturēties pirms došanās ceļā. Mēs atnesām galdu, kas stāvēja pie verandas, piemājas dārzā. Rihards mūs cienāja ar melno tēju, ko atvedis no Ķīnas, un stāstīja, kā tā pareizi ir jāpagatavo un jādzer.
Dagmāra cēla galdā rupjmaizi no Pētertirgus, ko mēs ēdām ar sviestu un sieru. Kamēr ieturējāmies, Rihards stāstīja par ceļojumiem, kuros devies ar Dagmāru, un cilvēkiem, ko sastapuši ceļā.
Pēc launaga mēs devāmies līdzi Dagmārai uz noliktavu, kas atradās vecajā kūtī. Bez ciema kukuļa atvadīties nedrīkst. Vēsais, svaigais noliktavas gaiss smaržoja pēc rudenīgajiem augļiem. Kad maiss bija pielasīts ar neskaitāmu šķirņu bumbieriem un āboliem, mēs pateicāmies un izgājām pagalmā. Zostēviņš vairs nebija samanāms.
Dīvaini, kā, laikam ritot, vērtības mainās. Kādreiz ābeļdārzi bija teju jāsargā no sētas bērnu bandām, kas ar armijas cienīgu taktiku izplānoja laupīšanu, sadeldējot cukuriņu vai dzidro ābolu ražu. Turklāt nekas tā nespēja iepriecināt, kā no pagraba uznesta trīslitru burka ar ābolu vai bumbieru kompotu. Tikai retu reizi pietika pacietības, līdz kompots sasila līdz istabas temperatūrai. Tomēr visbiežāk cukurotie augļi tika notiesāti vēl auksti, zobiem salstot.
Nav šaubu, rudens ir pienācis. Šogad ābeļu zari lūst no pārbagātības. Drīz nogatavosies arī antonovkas raža. Kad āboli kļūs dzelteni, laukā jau būs vēss un gāzes plīts vietā vecāmāte kurinās malkas plīti. Uz tās burbuļos katliņš ar kartupeļiem, bet līdzās sautēsies teļa gaļa ar burkāniem. Taču, kad plīts būs izkurināta, jāžāvē āboli, kurus caurām dienām vecāmāte mizojusi, griezusi un kārtojusi uz cepamā papīra. Ziemā no šiem āboliem sanāks laba tēja vai uzkoda pirms launaga. Āboli glabāsies pelēkā auduma maisā bufetē virtuvē, bet tu būsi par mazu, lai pakāptos tik augstu. Tāda bija bērnība, neiedomājama bez āboliem.
Recepte:
Pastinaku biezenis ar āboliem, salviju un ābolu sidrā noturētu cūkgaļas pavēderi
Pastinaku biezenis ar āboliem un salviju
600 g pastinaku
50 g sviesta
sauja salvijas lapiņu
200 ml saldā krējuma
sāls
3 miltaini un viegli saldeni āboli
Pagatavošana
Pastinakus nomizo un sagriež mazākos gabalos. Vāra karstā sālsūdenī, kam pievienoti pāris salvijas zariņu, aptuveni 20 minūtes. Atsevišķā katliņā izkausētā sviestā sautē nomizotus, gabaliņos sagrieztus ābolus. Pastinakus nokāš, tiem pievieno sviestā sautētos ābolus un saldo krējumu. Sablenderē viendabīgā masā, izkāš caur sietu. Salvijas lapiņas apziež ar izkausētu sviestu un liek 170 grādu karstā krāsnī viegli grauzdēties un pievieno biezenim.
Ābolu sidrā noturēta cūkgaļas pavēdere
300 ml ābolu sidra
1 kg cūkgaļas pavēderes
sāls
liela bunte rozmarīna
1 galviņa ķiploku
3 ēdamkarotes medus
3 skābeni āboli
Pagatavošana
Pagatavo marinādi, kopā sajaucot sidru, notīrītus, sakapātus ķiplokus, rozmarīnu un medu. Gaļu pārlej ar marinādi un viegli iemasē to tajā. Nopresē to un marinē 12 stundas. Pēc 12 stundām gaļu sagriež mazākos gabalos, liek 175 grādus sakarsētā krāsnī un cep 1,5 stundu.
